Vieta, kur nozags Tavu dvēseli

Maza daļa no pasaules. Mana daļa no pasaules.

Īssavienojums

Tumsa gaismā. Nāve dzīvībā. Melns baltā. Ceļš mūžībā. Robeža brīvībā.

Meža malā, pie šīs takas stāv trīs. Pirmā ir maza, bižaina, gaišmataina meitenīte, ne vecāka par trīspadsmit gadiem. Viņai ir augsta piere un porcelāna krāsas āda, nav šaubu, ka viņa iederētos kādā astoņpadsmitā gadsimta pasakā. Apjukusi, bet smaidīga viņa grozās sarkanā, bet itin greznā kleitiņā un vēro savus ceļa biedrus.

Blakus viņai stāv nošļurcis tēvainis. Viņa drānas ir caur caurēm pelēkas un, kas to lai zina, vai tā ir auduma krāsa vai putekļi un netīrumi, kas ieēdušies drēbēs. No viņa nāk spēcīgs alkohola smārds, liekas, viņš tūlīt no caurumainā mēteļa kabatas izvilks pusizdzertu degvīna pudeli.

Nedaudz nomaļus no abiem, atspiedusies pret koka stumbru, apkārtni apskata slaida, garkājaina melnmate. Viņas lokainie mati perfekti apņem viņas smalko seju. Kaklu un šauros plecus apņem lapsas kažoks un kājas apautas melnos ādas zābakos, kas sniedzas līdz ceļiem. Rokās  viņa turēja mūžam kūpošu cigareti. Viņa varētu būt Merlinas Monro jaunākā māsa.

Viņus visus vieno divas lietas. Pirmā- nevienam no klātesošajiem nav ne jausmas, kur viņi atrodas. Otrā- neviens neatceras kā šeit nokļuvis. Viss apraujas pie konkrēta punkta. Visas atmiņas apraujas pie melnuma baltumā. Pie tumsas rēga gaismā. Pie nāves. Pie takas meža malā.

Vecais dzērājs, nepārsteigdams nevienu no saviem biedriem, izvelk no kabatas pudeli un saviebdamies ielej sev mutē šļuku no pudeles satura. Melnmatainā dāma nepatikā sarauc savu deguntiņu, bet mazā princese lūkojas uz vīrieti ar lielām acīm.

-Kāpēc Tu to dzer?- meitene apvaicājas.

-Jo tā ir vieglāk,- viņš attrauc. –Vieglāk visu dzīvi kopā salikt. Vieglāk pārdzīvot to, ka esmu nonācis šeit.

-Kur mēs esam?- meitene iepleš acis vēl platāk.

Uzmanību sarunai beidzot pievērš arī melnmate. -Mēs esam vietā, kur mūžība sāk savu ceļu. Miruši. Varbūt šī ir šķīstītava.

-Es nejūtos citādi.

-Es arī nē.

-Tad kāda ir atšķirība?- mazā sarauc pieri.

-Tieši nekāda,- sieviete pasmaidīja. Astoņpadsmitā gadsimta princese atkal pievēršas svešajam onkulim.

-Kā Tu nomiri, tētiņ?

Nelikās, ka uzrunātais būtu sajūsmā par savu jauno mīļvārdiņu.

-Dzēru,-viņš atkal atrūca. –Dzēru, kamēr pasaule vairs nelikās tik briesmīga. Un attapos šeit. Re, par nelaimi nekas nav mainījies. Tikai lielums cilvēku izdzisuši.

-Kāpēc Tu kļuvi šāds?- pieaugusī sieviete ar interesi jautā.

-Jo mana sieva bija nejēga. Mani bērni bija nejēgas. Visa mana dzīve bija viena vienīga, liela nejēdzība. Un es pats biju nejēga. Tikai alkohols man ļāva aizmirst mūžīgās dusmas un skumjas par visām nejēdzībām. Neko nenožēloju. Nekas nebija tā vērts.

-Hmm. Tātad Tu esi laimīgs, ka tagad esi šeit?

-Tieši tā. Un kā nomiri Tu?- viņš uzsauca dāmai.

Viņa saminstinājās un ievilka lielu dūmu no savas cigaretes. –Es..  Lūdzu, nedomājiet par mani sliktu. Es ļoti mīlēju savu vīru. Mīlu joprojām. Taču, kad Tu atrodi brīvību vairāk kā viena cilvēka skavās, rodas īssavienojums, kas sagrauj visu sistēmu, ieskaitot vārgo cilvēku. Tas, lūk, notika ar mani. Iekšēji mani mocīja vainas sajūta par to, ko nodaru savam vīram, taču es nespēju pretoties šī otra vīrieša kārdinājumam. Es iemīlēju viņus abus. Nespēju šķirties ne no viena,- viņas balss iedrebas. –Kādu vakaru, kad biju vīram samelojusi par to, kur braucu, devos pie savas otras dvēseles puses. Biju aizrāvusies domās par gaidāmo vakaru un nepamanīju mašīnu, kas iebrauca manā joslā. Pēdējais, ko atceros, ir ausis griežošs troksnis, neprātīgas sāpes un tumsa,- viņas balss apraujas. –Esmu to pelnījusi.

Mazā meitene pieskrien pie viņas un cieši samīļo sievietes vidukli. Tā viņa cenšas pateikt, ka viss būs labi, ka viss ir piedots un aizmirsts. Glamūrīgās dāmas tēls jau sen kā pazudis un nu tur stāv jauna, neaizsargāta meitene, kuru salauzusi pašas sirds.

Alkoholiķis noskremšļojas un pieklājības pēc apvaicājas mazajai meitenei, kā viņa šeit nonākusi. Viņas acīs ne uz brīdi neparādās skumjas.

-Reiz, kādā vakarā, es devos lasīt ziedus mammai. Pils sargs brīdināja, lai nepalieku ilgi un pat piedāvājās nākt līdzi, taču es atgaiņāju viņu, sakot, ka viss būs kārtībā un drīz būšu atpakaļ. Viņš tikai nogrozīja galvu, bet palaida mani. Ceru, ka tagad viņu nemoka pārmetumi.

Melnmate un dzērājs saskatījās. Tātad piepildījušās viņu abu aizdomas, ka meitene nav no šī laikmeta. Taču bērns neko nepamanīja un turpināja runāt.

-Kad es nonācu līdz pļavai, apkārt nolaidās migla. Es centos pēc iespējas ātrāk salasīt ziedus un doties, taču pamanīju, ka man sekojis viens no pils kalpiem. Viņš pieklājīgi sasveicinājās un vaicāja, ko es šeit darot un vai esmu viena pati. Atbildēju, ka gribu pārsteigt māmiņu un atnācu salasīt puķes. Viņa sejā parādījās viltīgs smaids. Tad viņš izvilka kaut ko no somas, kas karājās viņam aiz muguras, atvēzējās un viss. Tagad es esmu šeit.

Abi pieaugušie līdzjūtīgi skatījās uz mazo princesīti, kas pat nenojauta, kas noticis. Apkārt nolaidās nospiedošs, dziļš klusums, kura laikā gan sieviete ar lapsas ādu ap kaklu, gan vīrietis ar alkohola pudeli rokās sēroja par jauna, naiva bērna likteni.

Puisis noskremšļojas. -Ē.. Varbūt mums vajadzētu doties tālāk. Pa taku. Mežā.

-Kas tur būs?- mazā meitene jautāja.

Miers,– unisonā ar smaidu noteic abi pieaugušie.

Loki

Viņš sēž uz grīdas. Kaut ko pieraksta uz lapiņas. Aizrāvies.  Nepamanīdams, ka velk tikai loku rindu pa lapu. Gluži tādi paši loki ir zem viņa acīm. Tādi paši loki ir arī viņa dvēselē.

Nespēja paciest laimi jeb cilvēks- bedre.

Slimība. Tā lēnām izplatās. Apņem cilvēkus. Nemanāmi. Kā tāda ēna. Tikai es, sēžot savā pelēcības stūrī, redzu, cik ļauna tā ir. Trulie cilvēciņi savā pasaulītē pat nepamana, ka ir aplipināti un sāk šķaudīt no tās putekšņiem savā degunā.

Laime.

Tā sauc šo slimību. Visi nez kāpēc kļūst laimīgi. Tie paši pat  nejūt, cik nevērtīgi kļūst. Cik vienādi kļūst. Cik.. pelēki savā krāsainumā. To dvēseles sašķīst gabalos no prieka pārpilnības. Laime ir kaut kas drausmīgs un postošs. Skumjas nes emocijas, radošumu un domas. Bet laime.. Laime maldina ar savu saldo, patīkamo garšu. Tā visu grib tikai sev. Visas domas, emocijas un dzīvi.

Kas to iespaido? Saule? Siltas gaiss? Ūdens? Brīvība? Vai tieši pretēji- ierobežotība, ko tie paši izvēlējušies? Laime ir cietums. Tu, laimīgs būdams, nekad nespēsi saprast to, kurš, uz ceļiem nokritis, ar tukšu skatienu raugās ēkas sienā un redz tur mierinājumu. Tu nekad nesapratīsi to draugu, kurš it kā smaida, bet kaut kā stīvi, tomēr nevienam nekā nesaka. Re! Smaida! Viss taču ir kārtībā! Priecāsimies!

Ir vēl ļautiņi, kas neļauj šim laimes vīrusam sevi aplipināt. Iespējams, tie daži gribētu saslimt. Laimīgie taču nedomā! Laimīgajiem ir viegli! Tomēr kaut kas vienmēr iesper tos atpakaļ tumsā. Kā tāda izveseļošanās. Tiem atkal ir domas. Pasaule atkal parādās īstajos toņos, nevis zvaigžņotos putekļos vai vienradžos, kam no pēcpuses spīd zelta gaisma.

Es savā tumsas kaktā mēģinu atrast balansu starp šiem abiem grāvjiem. Viens grāvis ir pilnīgi akla laime, otrs- atkarība no skumjām. Cilvēciņi tur sakrīt, pat nepamanīdami savas kļūdas. Esmu ķīmiķis, kurš spēlējas ar līdz galam neiepazītām vielām. Ielej kolbā vienu, nedaudz pielej otru un KABUM! Rodas sprādziens, kas veido jaunu Visumu. Es ticu, ka kaut kur ir kāda viela, kāda sīksīka emocija, kas spēj šo visu nostādīt līdz svarā. Kas spēj cilvēkiem ļaut priecāties, bet tomēr sagaršot realitāti, lai nenāktos krist un pilnīgā izmisumā kaukt līdz spēku izsīkumam. Taču, kamēr es to meklēšu, radīsies vēl daudz jaunu Visumu. Un kas zina- varbūt kādā no tiem atradīšu savu līdzsvaru.

Vilcieni

Vilciens. Aizbrauc. Traucās vējam līdzi, kā cenzdamies noķert mānekli, kas skrien pa sliedēm.Aiznes prom. Aiznes prom koka sēdekļus, aiznes somas ar drēbēm, grāmatām, atmiņām. Aiznes prom cilvēkus. Arī ar drēbēm, grāmatām un atmiņām. Dzīvēm. Viena vienīga maza, kaitinoša atšķirība starp cilvēku un ceļasomu. Dzīve. Viens to dzīvo. Otrā tā tiek ielikta.

Vilciens to visu aiznes. Tāds jau ir tā uzdevums. Aiznest, aizvest, aizgādāt. Tikai pēc visiem šiem “aiz” nāk sacensības ar vēju un vilcienu sacīkstes. Kurš ātrāk? Kurš pirmais? Kurš panāks vēju? Gluži kā cilvēks. Skrienas ar vēju. Skrienas ar citiem cilvēkiem. Cenšas noķert vilcienu. Cenšas noķert iedomātu mānekli jeb dzīvi. Tikai smalka, kaitinoša atšķirība starp vilcienu un cilvēku. Smalks pavediens, kas neiezīmē metāla kastes sānus. Dzīvība. 

Vilciens aiznes prom. Nedomājot. Neprasot. Jo tā uzdevums taču ir aizvest. Varbūt tas vilcienam sagādātu kāroto piepildījuma sajūtu. Ja tikai viņš pieņemtu to, ka tam jāvadā cilvēki un to ceļasomas, nevis jāskrienas ar vēju. Tas allaž izrādās ātrāks un brīvāks. Brīvāks. Šis vārds dzeļ vilcienam degunā. Vējam ir brīvība. Vilcienam ir sliedes. Gluži kā cilvēkam. Sliedes. Tikai viena vienīga, nīstama atšķirība. Vilciens nepamet sliedes, jo bez tām ir katastrofa. Taču cilvēks nepamet sliedes, jo mācas no vilciena. Varbūt arī cilvēks nogājis no sliedēm ir katastrofa. Cilvēks arī ņem mācību par to, kas viņam ir jādara. Cilvēks dzīvo un pat nemēģina darīt kaut ko citu. Dzīvošana taču nes piepildījumu. Vai ne?

Taure nošalc. Nokliedzas kā saniknots vīrs strīda karstumā. Dūmi izvirst no lokomatīves skursteņa ar jaunu sparu.  Pietura. Laiks apstāties. Laiks palaist vēju, kuram nav pieturu. Laiks saprast, ka nekad nebūs pietiekami. Ne vilcienam, ne cilvēkam. Apstāties. 

Ziloņi

„Hei! Nu nepūt atkal no ziloņa mušu!”

Ai! Bezcerīgi. Tu, protams, dzirdi „nepūt no mušas ziloni”. Nē, nē, nē! Man jau ir zilonis! Nepūt to mušā. Pašam nāksies atkal tikt galā ar spindzošiem ziloņiem ap galvu. Re! Tev jau divi vai pat trīs seko. Tavi draņķa ziloņi. Tie pūš miglas dvašu pakausī un smejas. Smejas gan par Tevi, gan visiem pārējiem muļķa cilvēciņiem, kas apmaldījušies paši savā miglā un kļūst tur cits par citu. Visi vienādi. Gluži kā ziloņi, kas sapūsti mušās. Riņķo apkārt un ņirgājas par centieniem tos nosist ar mušu pletni. Ziloņus nevar nosist ar pletni, pat, ja tie izskatās pēc maziem, nejaukiem, spārnotiem kukaiņiem. Tu sit, sit, nenosit, sit atkal un dusmīgs dzirdi tikai:

„Hei! Nepūt atkal no mušas ziloni!”

Aukstums arī ir draugs

Kādēļ visi vienmēr tik ļoti bēg no Aukstuma? Patverties Siltumā. Ietīties segā, paslēpties aiz tējas krūzes. Slēpties jau var. Bet nesanāk! Aukstums ir tepat. Skumji vēro. Klusībā nīst visu, kas silts. Siltums atņem Aukstumam brīvību.

Es arī mēģināju slēpties. (Bet nesanāk!) Vienmēr slīku šalles dziļumos, rokas iegremdēju cimdu aicinošajā tvērienā, mēteli aizpogāju līdz zodam. Es arī mīlēju Siltumu. Tur ir tik viegli, viegli, tik labi.. tik jauki.. tik droši. Paslēpos. (Ak vai.. nesanāca!) Siltums mani notrulināja. Siltums mani piemānīja. Siltums man lika nīst visu citu. Mīlēt tikai sevi. Mīlēt tikai siltos apskāvienus. Mīlēt tikai to, kas mani paslēpj (ak vai..) no Aukstuma.

Un tad es viņu iepazinu. Vakarā, kad melīgais, slīpētais siltums jau sen paslēpies (Kā viņam sanāca?), Aukstums piedāvāja savu glāstu. Aukstums noglaudīja manu ādu, kas kļuva ledus glezna. Iepūta dvašu acīs, kas pārvērtās drūpošās sniegpārslās. Tad Aukstums piezagās pie sirds. Pavisam maigi un uzmanīgi sasaldējot to aisbergā. Aisbergā, kas nogremdēja pašu Titāniku. Aisbergā, kas nogremdēs vēl simtiem kuģu.

Aukstums palika. Aukstums nekad nepameta. Aukstums mīlēja mani. Un mācīja mīlēt citus. Vienmēr, kad Sāpe luncinājās gar kādu stūri, mans jaunais draugs pārlēja ledainu, nesalaužamu vienaldzības vairogu. Aukstumā arī var paslēpties. (Man sanāca!)

Visasākajā ziemas spelgonī es gāju satikt Tevi. Tikai tad to uzdrošinājos, jo Aukstums bija līdzās. Jo es zināju, ka Tu nenāksi tik drīz. Ka nāksies vienai ieritināties sniega kupenā un gaidīt. Jo es mīlēju. Tikai ko? Tevi? Vai Aukstumu? Taču, lai arī novēloti, Tu beidzot atnāci. Smaidīji, drebinājies. Ietinies savā Siltumā. Noglāstīju Tavu vaigu. Apdedzināju pirkstus. Un tad Tu attapies un kliedzi. Kliedzi, jo ieraudzīji sniegpārslas sadrūpam manās acīs. Kliedzi, jo mans smaids bija tikai vēja spēles. Kliedzi, jo sajuti ledu manā dzīvībā. Kliedzi, jo ienīdi Aukstumu, kurš mani padarījis šādu. Bet Aukstums arī ir draugs!

Piedod.

Vai cilvēka smaids nav skaistākais brīnums pasaulē? Gan vienkārša, pelēka garāmgājēja greizā vīpsnāšana, gan mammas siltais smaids, gan mīļotā cilvēka prieka uguņošana sejā. Lūpas atsedz zobus. Acis savelkas šaurās spraudziņās. Vaigi pietvīkst sarkani un no krūtīm gaisa rotaļu pavadībā izplūst lauzītas skaņas- smiekli. Parasti tie skan dzidri un svešām ausīm ir kā mūzika. Tavi smiekli ir skaisti, mīļum. Visskaistākie. Tiešām! Es tos mīlu. Es Tevi mīlu!

Bet ir arī tumšā puse. Asaras. Sāpes. Mokas. Būtu pareizi, ja man sāpētu sirds katru reizi, kad redzu ūdens lāsi pazibam Tavā acs kaktiņā. Būtu pareizi, ja iekšēji sarautos katru reizi, kad redzu Tavā sejā to sāpjpilno, bet mīlīgo sejas izteiksmi. Būtu pareizi Tevi mierināt un cerēt uz Tavu smaidu. Piedod! Bet skumjas Tev piestāv labāk. Mīļum, vai Tu maz apzinies cik skaista ir Tava seja, kad es atkal savu nejauko rotaļu laikā atkal durstu Tevi ar trīsdesmitcentimetrīgu virtuves naža asmeni? Es to mīlu! Es Tevi mīlu! Es gribu, lai Tev ir labi, bet mana daba ir nemainīga. Tikpat ļoti gribu, lai Tev sāp. Piedod, ka mana naža spals atkal rēgojas starp Tavām krūtīm. Piedod. Piedod, ka es griežu to uz riņķi vien, lai paplēstu Tavu brūci lielāku. Es tā darīšu, kamēr Tava seja atkal nekļūs vienaldzīga. Kamēr Tavas rokas bezspēkā nenokārsies gar sāniem. Es tā darīšu, kamēr vien Tavas acis nekļūs tukšas un nejūtīgas. Kamēr vien Tu nebeigsi spirināties pretī. Tad, kad Tu iemācies paslēpties aiz vienaldzības maskas, man kļūst garlaicīgi. Mans duncis atkal ir man kabatā nevis Tavā miesā. Bet re! Tu jau atkal nāc pie manis. Tu vēlies šīs spēles turpināt. Tev ir tik ļoti bail mani pazaudēt, mīļum, ka Tu esi gatavs paciest jelkādas sāpes. Tikai ne vienaldzību. Reizēm es demostratīvi aizgriežos un lepni soļoju prom, bet tad Tavā sejā ieslīd tā sejas izteiksme, kas liek man uzreiz apcirties riņķī un skriet Tevi mīļot, glāstīt, skūpstīt. Tās ir ilgas Tavā sejā. Tikai ne to. Kuš, kuš, kuš. Nekad, lūdzu, neilgojies pēc manis. Izbaudi manus glāstus. Es būšu te priekš Tevis. Izbaudi manus skūpstus. Piedod! Tie visi ir mānīgi. Mani nagi atkal ir atstājuši koši sārtas švīkas uz Tavas muguras. Piedod, bet Tu esi tik apburošs, kad Tev sāp! Es mīlu Tevi! Mīlu! Piedod.

Lietus mūzika

Ššššššš.. Tā steidzoties cauri pilsētas burzmai var sadzirdēt lietu. Vien klusu šņākoņu vai rībināšanu pret lietussargu. Tikai slapjš, glumjš, pretīgs, traucējošs ūdens, ko debesu māte lej pār galvu. Tā ir, ja neieklausīsies. Tā ir, ja dusmosies. Tā ir, ja nīdīsi aukstās lāses, kas tek aiz apkaklītes.

Apstājies, dusmu kamol! Nolaid savu spilgto lietussargu, kas ir neiederīgs lietus pelēkumā. Aizver acis un ieklausies ūdens mūzikā. Laid gar ausīm pilsētas čalas, mašīnu rūkoņu un cilvēku bubināšanu. Klausies kā lietus Tev dzied. Tas dzied tikai Tev. Tas runā tikai Tev. Jo tikai Tu klausies. Klusā balsī tas dzied par debesīm tur augšā. Par sauli, kuras stari noglāsta katru lietus lāsi ar rūpēm kā mamma savu bērnu, pirms sūta to lejā. Par varavīksni, kurai ir divpadsmit krāsas un mirdzums no prieka asarām. Tu to nekad neredzēsi, cilvēk, bet Tu vari klausīties lietus dziesmās par to. Jo lietus dzied Tev. Tikai Tev. Ja tikai Tu klausies.

Tagad pamēģini sajust nemierīgo vēja dvēseli. Tu nespēj saskatīt kā tas mežonīgi,bet graciozi griež savu ledaino deju, bet Tu vari to sajust. Nedusmojies, ja tas nedaudz griež Tavos vaigos un degunā. Tās nav nekādas vēja dusmas. Tie ir vēja glāsti. Lai kā arī censtos tos pasniegt maigus kā dūnas, maigāk vējš nemāk. Bet viņš glāsta tikai Tevi, ja tikai Tu to vēlies just.

Ieklausies putnu dziesmās. Tev liekas, ka putni lietus laikā klusē? Tad ieklausies! Tie pievieno savas dzidrās soprāna balsis lietus korim. Kā vijoles uz klusas bungu rīboņas fona, Putni nemēģina stāstīt kādu sarežģītu brīnumiem pilnu stāstu. Tie tikai vēlas dziedāt kopā ar lietu.. Putni dzied Tev. Ja tikai Tu klausies.

Tagad atver acis, cilvēkbērn. Neskaties uz sadrūmušajiem cilvēkiem, kas kā sagumušas nelaimes čupiņas, nodurtām galvām, skrien cauri lietum. Neskaties uz spilgtajām mašīnām. Skaties lietus pelēkumā. Bet tas jau ir visur! Tu saki. Paraugies caur ūdens pilieniem, kas ir ieķērusies Tavās skropstās. Tā ir lietus dāvana Tev.Mazliet pasaules ūdens acīm. Saskati divpadsmitkrāsu varavīksni? Redzi vēja vijīgos deju soļus? Redzi putnus, kas griežas vēja dejā? Vai tagad Tu mīli lietu?

Megija Stīvotera “Trīsas”

Atzīšos- līdz neiegāju grāmatnīcā, man nebija ne mazakā nodoma lasīt „Trīsas”. Tomēr, tā sagadījās, ka šai un vēl dažām citām grāmatām bija atlaide. Biju dzirdējusi par M. Stīvoteru, un, tādēļ izvelējos tieši šo. Jāteic- cerības neattaisnoja.

Greisa gadiem ilgi lūkojusies uz vilkiem mežā aiz savām mājām. Kāds vilks ar dzeltenām acīm – viņas vilks – savukārt vēro Greisu. Viņai šis vilks šķiet ļoti tuvs, lai gan meitene nezina, kāpēc tā.
Semam ir divas dzīves. Būdams vilks, viņš klusi uzturas tuvumā meitenei, kuru mīl. Tomēr katru gadu uz neilgu laiku viņš pārvēršas par cilvēku, bet neuzdrošinās runāt ar Greisu, līdz ..
Greisa un Sems allaž sargājušies runāt par mīlestību. Taču, kad abi beidzot atzīstas viens otram, noliegt to vairs nav iespējams. Semam jāpūlas palikt cilvēka veidolā, un Greisai jācenšas viņam palīdzēt, lai arī tādēļ jāuzplēš pagātnes rētas, jāuzņemas atbildība par trauslo tagadni un nākotnes neiespējamību. 

Jau izlasot anotāciju, neizskatījas pārāk daudzsološi, bet no tā, ko biju dzirdējusi, cerēju, ka grāmata būs laba. Tomēr, lasot, man brīžam radās jautājums- ko es vispār lasu? Un kādēļ? Kopumā atgādina piecpadsmit gadīgas pusaudzes „Krēslas” iespaidā rakstītu romāniņu. Grāmatas sižets nožēlojami paredzams. Izpildījums arī nav no labākajiem. Pirmkārt, parādās tikai darbība un nedaudz galveno varoņu iekšējā pasaulīte. Nekāda smalkāka vietas vai situācijas apraksta. Viņi ir virtuvē. Jauki! Vari izvēlēties sev tīkamāko virtuves izskatu un mēģināt ievietot tur Greisu un Semu, kuri maigojas pie ledusskapja. Runājot par maigošanos, skūpstīšanos un visu, kas piederas šai kategorijai- apmēram pusgrāmatu aizņem pārdomas par to, cik ļoti viņi grib viens otru, bet ir pārāk kautrīgi. Otra puse- pūliņi izdomāt, kā, lai paliek kopā mūžīgi. Otrkārt, arī varoņu sajūtas nav paradītas pietiekami sulīgi. Tā arī līdz galam nenoticēju, ka Greisa patiesi mīl Semu. Nenoticēju, ka Semam draud patiesas briesmas, no kurām viņi abi baidās. Un brīdī, kad grāmatā noteikti bija paredzēta raudamā daļa, man neviens nervs nenoraustījās. Treškārt, nekādas intrigas. Neviena sliktā, ļaunā varoņa. Viens parādījās, apmēram grāmatas vidū, bet pazuda pēc desmit lapusēm. Turklāt, pat nepaspējot neko sagandēt. Tajā brīdī pazuda vienīgais grāmatas asumiņš un darbība atkal iegāja bezkrāsainā garlaicībā. Atkal visa pentere, par tā saucamo mīlestību un aukstumu.

Ja šis skaitās Megijas Stīvoteras labākais darbs, tad nemaz negribu zināt kādi ir pārējie. Ja grāmatu pēc laika vispār atcerēšos, tad tikai kā sliktu piemēru.

„Trīsas” ieteiktu lasīt tikai tiem, kas meklē vieglus, jēlus, nožēlojamus romāniņus, nevis nopietnu, saturīgu literatūru. Īsti nesaprotu, kādeļ tas ir bestsellers. Ja būtu jāliek atzīme, liktu 4/10.

Bailes

Vai esat jutuši bailes? Noteikti. Šajā pasaulē atrodamas tik daudz lietas, kas iedveš bailes. Šausmu filmas, zirnekļi, klauni, kukaiņi, tumsa, šauras telpas, čūskas un vēl, vēl, vēl.. Tādi mazi šausmekļi- baismekļi.

Viņa gāja pa tumšo, kluso Vecrīgas ieliņu. Saule jau sen nogrimusi aiz Rīgas ēkām. Laternu gaisma sniedzās tikai dažu metru attālumā. Gaiss samērā silts, bet viņai tāpat uzmetās zosāda. Savādi.. likās, ka kāds vēro viņu. Apgriezusies apkārt, sieviete nevienu nemanīja, tomēr dīvainā sajūta viņu nepameta. Likās – neesošs aukstums glāsta viņas plecus, kaklu, lūpas. Vasaras nakts. Pavisam silts. Bet baiļu elpa ir ledaina.

Tad jau jūs noteikti esat arī redzējuši bailes. Kā kāds šausmās ieplestām acīm kāpjas talāk no kāda objekta. Kā acu zīlītes adrenalīna pielūdumā palielinās. Kā āda, reaģējot uz prāta šausmām, pārvēršas zosādā.

Mazais puika, ieraudzījis melno zirnekļa rumpi un garās, slaidās kājas, pierāvās pie sienas. Nekur emocijas nevar nolasīt patiesāk kā bērna acīs. Plaši ieplestas, stiklainas seko līdzi katrai radījuma kustībai. Likās, mazais zirneklītis smejas par puiku. Ja tas spētu, tad palēktos gaisā un iebļautos BU! lai tikai nobiedētu zēnu. Zirneklis mazliet parāpoja uz puikas pusi. Bērns mēģināja atkāpties vēl, bet siena, cieta un nepakļāvīga, bloķēja ceļu. Bailes un adrenalīns sagrāba zēna prātu un ķermeni. Atliek tikai viens ceļš – uzbrukt! Aizmiedzis acis, viņš ar kāju sašķaidīja zirnekļa rumpi pret grīdu.

Reizēm arī gadās pasmieties par kāda šķietami pilnīgi muļķīgajām bailēm. Ak, nu kā gan var būt bail no tumsas? Tās visas ir tikai iedomas! Bet ieskaidro mazam bērnam,ka tumsā neslēpjas briesmonis ar gariem, asiem zobiem, pretīgu, zvīņainu ādu, sarkanu acu skatienu. Ieskaidro to pēc kādas šausmu filmas noskatīšanās. Pagaidi.. vai Tev pašam nebija bail no zirnekļiem? Un čūskām? Zirneklis Tev nekodīs, pāri nenodarīs, bet Tu tāpat kādu iemeslu dēļ atsprāgsti atpakaļ, to ieraugot. Patīkami, vai ne?

Tagad sajūti savas bailes. Iztēlojies, ka aiz aizvilktajiem aizkariem tup slepkava ar nazi, ka tieši šobrīd pa Tavu skaustu rāpo liels, spalvains zirneklis, ka Tev blakus stāv miruša cilvēka gars, kāds klauns tūlīt ietrauksies pa Tavas istabas durvīm, ka no tumsas izslīdēs Tavas bailes. Materializējušās, taustāmas, jūtamas.  Iztēlojies, ka vairs nespēj atšķirt savus sapnus no īstenības, ka Tavs prāts Tev melo. Iztēlojies lidojuma sajūtu lidmašīnā un pēkšņi jūti, ka tā krīt. Sajūti čūsku aizlokāmies Tev gar kājām. Un ja nu kāds Tev svarīgs cilvēks paziņo, ka Tu esi nekas? Niecība, pamesls? Ka neesi pietiekami labs viņam. Un tad pēkšņi viņš pazūd.Tu pazaudē dārgako, kas Tev ir. Savu mīļo. Vienalga, radinieku, otru pusi, draugu. Viss. Nav.

Bail?